#GribuStudēt
Jebšu – (Hashtag)gribu izvēli un pelnīt kā kapitālismā, bet sociālo labklājību, kā komunismā.
Pēdējo dienu laikā šis ir studentijas Top 1. tēmturis. Iedziļinoties jautājumos, ko šis tēmturis pārstāv nevēlos piekrist ne LSA (Latvijas Studentu Apvienība), ne IZM nostājām, bet, man kā maģistratūras studentam, šie jautājumi ir tuvi, tāpēc:
1. Problēmas būtība #GribuStudet sakarā ir augstākās izglītības (ne)pieejamība un sociālās palīdzības paka studējošajiem un studēt gribētajiem.
Lai iedotu ietvaru par manu situāciju un no kurienes nāk mani pieņēmumi: Pats esmu absolvējis bakalauru privātā augstskolā, kurā 3 no 4 gadiem maksāju par studijām(neņemot kredītu) un šobrīd studēju maģistratūrā, valsts augstskolā, kurā pa 2 gadiem izskatās, ka samaksāšu vairāk kā pa 4 gadiem bakalaurā, tāpēc esmu paņēmis studiju kredītu.
Uzsākot studijas 2015. gadā, konkurences rezultātā (Pirmais svarīgais moments – pateicoties relatīvi labajiem eksāmenu rezultātiem) ieguvu budžetu, līdz ar to varēju neuztraukties par studiju maksu pirmajā gadā un tādēļ pirmo gadu veiksmīgi pavadīju dzīvojot par 120eur mēnesī, ko sponsorēja mani vecāki(paldies viņiem!) un dzīvoju es vecvecāku mājā.
Otrais svarīgais moments – Par šiem 120Eur mēnesī es dzīvoju vienu gadu, man ar tiem pietika, lai paēstu(iztiku bez roltona), nopirktu sporta zāles abonementu, reizi mēnesī nedaudz izklaidētos un ik pa laikam nopirktu arī kādu apģērba gabalu vai ko citu nepieciešamu.
Otrajā studiju gadā es devos Erasmus+ studiju apmaiņā uz Somiju(nemaz ne tā lētākā valsts), pateicoties Erasmus+ stipendijai varēju apmaksāt gan dzīvošanu Somijā gan apmaksāt studijas augstskolā (Jā, bija jāsavelk jostas un jādzīvo uz atlaidēm).
Trešajā un ceturtajā studiju gadā es jau biju pilnībā finansiāli patstāvīgs, kaut gan kādu laiku vēl dzīvoju vecvecāku mājā.
Trešais svarīgais moments – varu uzskatīt, ka sociālo atbalstu saņēmu no ģimenes ne no valsts un savas personības un attieksmes dēļ varēju iegūt arī mācību maksas atlaides un atļauties samaksāt , paralēli studijām strādājot savā nozarē.
2. Tēzes par augstākās izglītības un studentu problemātiku:
1) Šobrīdējā stipendija 99,60 apmērā ir par maz arī tad, ja studentam ir jāmaksā tikai par pārtiku un nedārgiem sadzīviskiem tēriņiem, bet 250EUR, ko piedāvā LSA studentam ir “ar atliektiem galiem”. Manuprāt, optimāli ir 200Eur( 200 – vidējā kopmītņu cena Rīgā 60EUR/mēnesī = 140eur, ar kuriem vajadzētu pietikt STUDENTA dzīvei).
2) Studenta dzīve un darbs paralēli studijām – Kāpēc studenti strādā? Nesenajā IZM “diskusijā”(lasīt – monologā), tika izteikti 2 skatu punkti – Studentijas skatījums ir, ka studenti strādā, jo nevar atļauties sevi uzturēt, bet IZM – ka tie strādā, jo studiju grafiks to ļauj. Šeit es gribu teikt, ka abi skatu punkti ir precīzi, bet abas puses raugās tikai vienā virzienā un tāpēc gribētu teikt, ka risinājums šim varētu slēpties jau pirmajā punktā – Stipendijas palielināšana(lai studenta ikdiena būtu vieglāka), bet Studiju grafiks ir auzas un ir jābeidz valstiskā līmenī studiju licencēšana, kurās studijas notiek 2-3x nedēļā pa 2-4 lekcijām. Piedodiet, bet studiju kurss nesasniedz savu mērķi, bet ir tāds viegls – augstākās izglītības interešu pulciņš.
Par šo gan var teikt – bet tad pieaugs studiju maksa. Un, jā, tā tas varētu notikt, taču ir augstskolas un studiju programmas, kurās studijas notiek katru darba dienu no 8:00 – 17:00 un kaut kā viņiem nav kosmiskas studiju maksas.
3) Par bezmaksas augstāko izglītību visiem un elites skolām. Fundamentāli 2 dažādi skatījumi, bet varbūt arī apvienojami.
LSA par vienu no saviem mērķiem ir izvirzījusi bezmaksas augstāko izglītību.(agrāk mērķis esot bijis Obligātā militārā dienesta atcelšana un te nu mēs esam) Nereti motivējot to, ka citās valstīs arī ir bezmaksas augstākā izglītība… bet katra valsts ir absolūti unikāla. Un te, man ir labs piemērs, par cik es pats studēju Somijā, kurā ir bezmaksas augstākā izglītība un vieni no labākajiem rādītājiem studiju kvalitātē – tur izglītības sistēma ir pavisam, pavisam cita un, piemēram, Somijā nav privāto augstskolu (ir neatzīti izņēmumi, piem. HELBUS) un augstākā izglītība ir sadalīta Akadēmiskajā (zinātniskajā) un profesionālajā virzienā, kas fundamentāli ietekmē arī viņu darba tirgu(bakalauru vari iegūt 1 gada laikā) un studiju kvalitāti vai piemērs par Ungāriju( nav vienīgā), kur studenti, kas mācās par valsts līdzekļiem, pēc tam nedrīkst pamest valsti, lai strādātu citur. Respektīvi, princips – ja sabiedrība tevi izskoloja, sabiedrības labā jāstrādā.
Un otrs virziens, kas ir elitārā izglītība, par ko mēs gan negribam runāt, bet būtu pēdējais laiks. Ko tā nozīmē? Faktiski, te vajadzētu nedaudz vairāk pārdomāt detalizēti, bet tas, ka Latvijā nenotiek visos līmeņos izcilnieku attīstība(t.sk. sagatavošana) ir šausmīga trauma mūsu inteliģencei, kas jau tā mums ir iznīcināta otrā pasaules kara laikā un šobrīd to diži neesam atguvuši.
Nacionālās Elites skolas, kurās tiktu izglītoti labākie no labākajiem un tos izglītotu labākie no labākajiem ir vitāli svarīgas nācijas inteliģences veidošanai, jo šobrīd viss balstās uz vispārējo izglītību, kas stipri nīkuļo un rada vairāk problēmu, kā atrisina (ar izņēmumiem par pāris ģimnāzijām un SSE un RGSL, kā labu augstskolu piemēriem). Ja pirmajā klasē ir kāds, kas spēj risināt reizrēķinu bez kalkulatora vai spēj uzgleznot Monu Lizu, tad valstij ir jādara viss, lai šis talants tiktu kopts un attīstīts, nedrīkst pieļaut, ka šādas personības nonāk dzīves neceļos vai pazūd pelēkajā masā. Manuprāt, Latvijai ir jāizvēlas starp vienu vai otru variantu, un personīgi uzskatu, ka ir jāsāk ar inteliģences attīstību, lai tas 1% paceļ tos 99%, tad, iespējams, būs līdzekļi arī vispārējai bezmaksas augstākajai izglītībai.
4) Noslēdzošais šajā stāstā – Studentu attieksme. Ļoti daudz no studentijas diskusiju puses redzu tikai emocijas un personīgo negribēšanu, nevarēšanu, attieksmes un motivācijas trūkumu visā vainojot izglītības sistēmu, ministriju un sabiedrību par savām nelaimēm ejot pat tik tālu, ka pašnāvību skaitu noveļ uz izglītības sistēmu un studentu stresu. Piedodiet, bet beidziet būt sniegpārslas un dzīvot ar upura mentalitāti. Neviens jums neko nav parādā – mācieties un strādājiet to, kas jums patīk, jo, ja jūs darīsiet to, kas jums patīk, jūs to darīsiet labāk kā citi un par to, tad vienmēr kāds gribēs maksāt.