Kā jau normālam pusaudzim, manas domas skraidīja nevis ap nākotnes profesiju, bet par rītdienas mājasdarbiem un nedēļas nogali. Tomēr spiedošā apziņa par nākotni saasinājās tuvojoties vidusskolai un tās beigām.
Jau kopš 8. klases braukāju uz “Ēnu dienu”, lai redzētu kādas profesijas ir iespējamas. Ēnoju es visu ko – Saeimas deputātu, LMT prezidentu, Coca-Cola PR speciālisti un beigās arī NBS toreizējo komandieri – Raimondu Graubi.
Komandieris Graube bija arī pēdējais, kuru es ēnoju. Tomēr armija nebija mans aicinājums (kaut piedāvāja izmēģināt startēt arī uz Vilkačiem un, jāsaka, zināmu romantiku tajā es saredzēju). Un kāpēc tā?
Jau kopš sevi atceros vienmēr patika skatīties filmas par dažādām specvienībām, policiju un armiju. Vienmēr patika tas azarts, enerģija un adrenalīns. Tomēr, lai cik mani tas piesaistīja, tieši Ģenerālis Graube bija tas, kas man deva vērtīgāko padomu attiecībā uz karjeru: “Dienests armijā ir godprātīgs darbs. Bērnus izskolot varēsi un māju uzcelt arī. Tomēr miljonārs nekad nebūsi.” Tieši šis faktors bija noteicošais. Es vienmēr zināju, ka gribu ko vairāk par manis iedomāto armijnieka tēlu – “pisķikiem un kovbojiem”, ka gribu realizēt plānus Latvijai un pasaulei.
Tā nu pāris mēnešus vēlāk pienāca eksāmeni, tai skaitā jaunsardzē (beidzām tos toreiz kopā ar čomu, kas aizgāja uz armiju) un toreiz nokārtoju pat tīri labi. Taču vasaras vidū jau tika ieņemts virziens – es darīšu to pašu darbu, tikai ejot pa citu ceļu. Izvēlējos Organizācijas drošības studijas Biznesa augstskola Turība un tā uzsākās mans drošībnieka ceļš.
“Fast forward”, kopš 1. semestra ir pagājuši gandrīz pilni 7 gadi. Nu man ir bakalaurs un maģistrs drošības studijās. Vairāki sertifikāti un tai skaitā apbalvojumi. Es esmu šos gadus strādājis dažādās vietās un dažādos amatos, taču nav bijusi diena, kad man būtu garlaicīgi. Nozarē, kas ir tik noslēpumaina un reti nāk publikā, strādā godprātīgi, patriotiski, neatlaidīgi un sirsnīgi cilvēki un, kas pats galvenais, visos kolektīvos esmu bijis “jaunais, zaļais gurķis” tomēr neviens kolektīvs mani nav atraidījis. Tieši pretēji, kolektīvi ir bijuši īpaši atsaucīgi un ar vairākiem ir saglabājies kontakts vēl tagad, kad jau otro gadu esmu prom no darba pie citiem. Paldies Jums par to!
Zinu, ka šis laiks drošībniekus ir izcēlis visu priekšā, bet gribu teikt, ka drošībnieks vienmēr ir bijis neredzamajā frontē, pat tad, kad ir pilnīgs “miers”.
Tomēr šis laiks nav tikai nemiera laiks, šis laiks ir arī gatavošanās jaunajam dzīves posmam daudziem jauniešiem. Tāpēc vēršos pie tiem un viņu vecākiem, draugiem, radiniekiem – dodieties studēt drošību, jo tas nekad nebūs garlaicīgi, tas vienmēr būs jēgpilni un Jūs katru dienu rūpēsieties par to fronti, kas ļauj šuvējam šūt, veikalniekam tirgot un sportistam trenēties.
Priekā, drošībniek! Topošais un esošais! 
Foto: Vidusskolas Kārlis ar tā laika NBS komandieri, Ģenerālleitnantu Raimondu Graubi. Ēnu dienā