Pavisam nesen es biju kādā vidusskolā Rīgā, kur es biju uzaicināts pastāstīt vidusskolēniem par savu uzņēmējdarbības pieredzi. Ieejot klasē pavērās skats uz ko es biju gatavojies, bet ne vēlējies sagaidīt. Puse jauniešu no 10. klases sēdēja ar austiņām, vēl daļa gulēja, skatījās tik-tokus un aptuveni kāda puse gaidīja, ko stāstīšu es. Pat skolotājam tas viss šķita pieņemami.
Tieši tādēļ, ka man bija jau nojausma par to, ka tāda varētu būt auditorija, savu prezentāciju biju gatavojis nevis par to “kā vadīt uzņēmumu” vai “kā izpētīt vai tavam produktam ir tirgus”, bet gan “kā cilvēki kļūst uzņēmīgi”, jo uzņēmējs nav vienīgais cilvēks, kuram ir ambīcijas un enerģija tās realizēt. Ambiciozi ir sētnieki, kas 5 no rīta ir uz ielas, lai notīrītu piesnigušo celiņu, pēc tam pagatavotu brokastis saviem bērniem un parūpētos par saviem slimajiem dzīvesbiedriem vai vecākiem un tad atkal dotos strādāt otrajā darbā, lai spētu to visu nodrošināt. Ambiciozi ir lauksaimnieki, kas no nakts līdz naktij ir savā tīrumā, savā druvā, savā stallī, lai rūpētos par zemi, radībām un apkārtējo pusdiengaldu. Ambiciozi ir tie, kas 1918. gadā noticēja Latvijas idejai un aizstāvēja savu ideju pret milzīgu pārspēku – lietū un salā, naktī un dienā.
Mana prezentācija jauniešiem nestāstīja par debesmannas krastiem un zelta kalniem, par spīdīgām automašīnām, Dubaiju un dārgiem(lētiem) pavadoņiem, bet par ciešanām, riskiem, neveiksmēm un zaudējumiem, un beidzās ar vārdiem “Padoties aizliegts.” un aplausiem. Kāds ejot ārā no klases arī personīgi pateicās par manu teikto. Un es no sirds ceru, ka kādam tas būs nācis par labu. Bet ne par to stāsts. Stāsts ir par to – kāpēc es biju zinājis, ka daļa klases vispār nebūs ieinteresēta? Pirmkārt jau tāpēc, ka es atceros pats sevi tajā vecumā, bet otrkārt tāpēc, ka es ar vienaldzību saskaros arvien vairāk un vairāk.
Šeit nedaudz riskēju būt noriets, bet Gobzemam ar Kaimiņu, viņu slepeni ierakstītajā sarunā, kur Artuss teica, ka lielākajai daļai cilvēku “interesē tikai šņabis un kotletes” ir visai liela taisnība, bet vēl vairāk tur ir redzama divkosība no tiem, kas norej Gobzema un Kaimiņa atbalstītājus (un es neesmu viņu atbalstītājs nekad bijis) vienlaikus uzskatot sevi par nezin kādiem pārākiem, bet viņu dzīves un attieksmes ir pilnīgi vienādas. Viens uzskata, ka Kariņš ir pīii un vakarā dzer šņabi un viņu lamā, bet otrs uzskata, ka ir pārāks par tiem tur un vakarā dzer džinu un lamā kādu citu – bosu, kolēģi, sievu/vīru, nacionāļus vai vēl kādu. Reflektējot par jauniešu vienaldzību – vainīgi ir pieaugušie, kas kotlešu ēšanas vietā nepavada laiku ar saviem bērniem un atstāj viņus audzināt tām pašām iekārtām, kas tik viegli un izklaidējoši baro mūsu pašu atvērto prātu vienaldzībai.
Kāpēc tā pie velna ir, ka mums patīk vainot citus savās neveiksmēs?
Kopš es uzsāku savas darba gaitas pirmajā kursā, es diezgan ātri sapratu, ka 8-5 darbs nav piepildošs. Tas drīzāk ir pazemojošs un izsūcošs, bet nevis tāpēc, ka tu strādā pie kāda cita vai, ka tev nemaksā pietiekoši, bet gan tāpēc, ka attieksme jau no starta ir – ja es strādāšu no 8-5, tad es savus darbus būšu izdarījis un tad es būšu pelnījis atpūsties, pelnījis laiku sev, pasēdēt pie TV, uzēst kotletes, jo man taču rītdien ir jāatgriežas uz kārtējo 8-5.
Tas viss ir tāds “komforta kults”, kur “man viss pienākas”, jo es esmu pavadījis nedaudz laika nelielā diskomfortā darot darbu, kas man nepatīk un saņemot tās kapeikas, kas mani nemaz neiepriecina, bet tas vismaz ‘man ļauj pasēdēt hruščovkā pussiltumā un paskatīties savu mīļāko seriālu’.
Vislielākās bažas man ir par to, ka tā jau ir vispārēja kultūra un tā tomēr tik dziļi ietekmē un sāpina mūs visus, jo mēs daudzi jūtamies ļoti, ļoti līdzīgi. Mēs jūtamies tā, ka kaut kas nav kārtībā, ka dzīvei ir kas vairāk, kā kotletes, dzērieni un stulbs darbs. Bet diemžēl daudzi kā vienīgo izeju redz – notrulināties. Ar alkoholu, narkotikām, bohēmistisku attieksmi, nihilismu, bezsaistību seksuālām attiecībām un galu galā – vienaldzību. Ne velti tik izplatīti ir vieglo risinājumu solītāji – astrologi, “kouči”, “progresīvie”, farmācijas uzņēmumi un visi citi, kas saka “tu jau neesi pie vainas, tev ir nepareizi zvaigznes salikušās, tev ir nepareizs enerģijas strāvojums, tevi apspiež tas ļaunais 1% balto vīriešu, tev ir neārstējama kaite un vajag antidepresantus.” Sekot cilvēkiem, kas sola vieglus risinājumus ir ātrākais ceļš uz elli.
Kāpēc ir tā, ka tie, kas mudina uzņemties personīgu atbildību un aicina kļūt stiprākiem un stāties pretī dzīves visļaunākajiem izaicinājumiem ir tie, kurus padara par nepareizajiem, “atpakaļrāpulīgajiem”, radikāļiem un vēl nezin kā?
Šķiet tas ir tādēļ, ka uzņemties personīgo atbildību nozīmē atzīties, ka esi arī kļūdījies un līdz ar to arī savā dzīvē ko mainīt. Bet tas taču ir tik diskomfortabli.
Nezinu kā tas ir noticis, apzināti nesaprotu kādēļ, bet visi mani mīļākie varoņi ir tie, kas gājuši cauri ugunij un ellei un vienmēr esmu tādēļ ticējis, ka dzīve ir jādzīvo 24/7 un pilnībā viss ir svarīgs. Ticu, ka ciešanām, grūtībām, izaicinājumiem ir fundamentāla loma cilvēka dzīves jēgas apziņā un ceļā uz laimi un tāpēc nekad, nekad nepieņemšu nostāju par to, ka man pienākas kaut kas tikai tāpēc, ka esmu piedzimis, par upura mentalitāti un par to, ka vainīgi ir citi. Es esmu vienīgais, ko vainot, ja kaut kas nav izdevies.
Visgrūtāk tāpēc uzņēmīgiem cilvēkiem ir atrast līdzīgus cilvēkus ar ko veidot komandu. Un tāpēc es jūtu, ka man bieži vien ir grūti sadzīvot/sastrādāties ar cilvēkiem, kam nav tādu vēlmju dzīvē kā man. Jo, ja viens grib vakarā atpūsties no darba – es gribu strādāt līdz es aiziešu gulēt. Ja viens uzskata, ka pēc nedēļas darba ir pelnījis atpūtu, tad es uzskatu, ka es atpūtīšos tad, kad man vairs nebūs vispār nemaz spēka.
Uzņemties atbildību un kontrolēt savu dzīvi ir grūti. Bet padoties aizliegts.
Klāt ir novembris, gada mīļākais mēnesis. Latvijas mēnesis. Iedvesmojies no mūsu valsts izveidotājiem un aizstāvjiem. Tie ir kvēls piemērs stingrībai sasniegt mērķus un ambīcijas.