Maz zināms fakts, bet pēc 1. pasaules kara, Latvijas politiskajās kopienās tika izteikts piedāvājums Lietuvai apvienoties ar Latviju kopīgā valstī, saucot to par “Aistiju”. Lai gan vārds – Aisti, nāk jau no 98. gada mūsu ērā, kad Tacits visas tautas virs ģermāņiem apzīmēja ar šādu vārdu, 1880 gados – jaunlatviešu atmodā, šis vārds atkal uzjundījas un viens no lielākajiem idejas virzītājiem ir arī Piebalgā strādājošais un apglabātais jaunlatviešu dižgars Atis Kronvalds
Viņš raksta: “Mūsu tēvu zeme nesniedzas tik tālu vien, cik tālu tagadējie latvieši mīt. Viss tas zemes plašums, kuru jau mūsu tēvu sviedri un asinis apslacījuši, pirms vēlāki laiki tos saskaldīja sīkās daļās, ir mūsu tēvu zeme.” A.Kronvalds proklamē aistu apvienošanos nākotnē: “Mums jālūkojas… uz dažādām ciltīm, kam nolemts atkal savienoties par vienu tautu pēc ilgiem, grūtiem saskaldīšanās laikiem.” Viņš prasa cilšu apziņas vietā izaudzināt tautas apziņu. Par ciltīm Kronvalds sauc latviešus, latgaliešus un lietuviešus. Šīm ciltīm jāapzinās, ka tās ir viena tauta.
Jau 1921. gadā tiek dibināta biedrība “Latviešu un lietuviešu vienība”. Tās atklāšanā ar runu uzstājas Piebalgas un Latvijas rakstnieks – Kārlis Skalbe. Vēlākajos gados par aktīvu tās ideju pārstāvi un nozīmīgu kustības cilvēku kļūst vēlviens ar Piebalgu saistīts skolotājs – Jūlijs Bračs.
Starpkaru periodā Lietuvai izteiktais piedāvājums nepatīk Lietuvas valdībai un galvenokārt ne pašas idejas dēļ, bet tādēļ, ka kā priekšnosacījums tiek izteikts, ka Lietuvai jāatsakās no pretenzijām uz tolaik Polijas pakļautībā esošajām Lietuvas daļām. Viļņa un Viļņas apgabals līdz 2.pk. bija Polijas pakļautībā, tikai 2.p.k. laikā Lietuva atguva šo pilsētu, taču, protams, tas bija Lietuvas PSR.
Lai vai kā – 1948. gadā, Lietuvas presē tiek publicēts raksts, ko sarakstījis jau iepriekš minētais Latviešu–lietuviešu vienības priekšnieks Mag. hist. Jūlijs Bračs (https://www.vestnesis.lv/ta/id/1187):
Šeit būtiskākais izvilkums par Aistijas ideju:
Vienības projekts varētu būt šāds. Kopējās valsts nosaukums: “Lietuva–Latvija”, Lietuvas vārdu kā vecāko liekot pirmo. Vēl ideālāki būtu nosaukums “Aistija”. Baltijas vārds arī uz priekšu būtu atstājams triju zemju apzīmēšanai, kāda terminoloģija tagad nodibinājusies, ieskaitot arī igauņus. Savienotai valstij jāsastāv no divām sastāvdaļām — Lietuvas un Latvijas, kur katrai valstij ir sava iekšējā pārvalde. Galvaspilsēta būtu radāma pilnīgi par jaunu Lietuvas un Latvijas robežu tuvumā. Šāda galvaspilsēta nodibinātu kopēju gravitācijas centru un palīdzētu ātrāk tuvināties tautas masām. Ir izteiktas domas, ka šāda galvaspilsēta varētu būt Šauļi kā vislielākais dzelzceļu centrs vai arī Klaipēda. Kopējais ģerbonis — jau tagad pieņemtā vienības kustības zīme: baltie Ģedimina stabi sarkanā laukā, vaiņagoti ar trim Latvijas zelta zvaigznēm. Kopējais karogs — jau tagad vienības kustības pieņemtās aistu nacionālās krāsas — balts, sarkans, dzeltens horizontālās svītrās. Valsts valoda — lietuviešu un latviešu valodas pēc tā parauga, kā vairākas valodas tiek lietotas Somijā, Šveicē, Beļģijā, Čechoslovākijā, Jugoslāvijā un Kanadā.
Ja izdotos realizēt šo divu brāļu tautu apvienošanās plānu, tad mēs būtu nodibinājuši stiprāku nacionālu valsti, mēs varētu labāki un drošāki aizstāvēt savas robežas rietumos un austrumos un ieiet kā stiprāka nacionālā vienība vienotajā Eiropā. Vienotā Aistija varētu stāties arī tāļākā savienībā ar Igauniju un Somiju, tā izveidojot līdzsvarotu aistu un somu tautu bloku starp rietumu un austrumu Eiropu.”
Kaut gan – pirmās brīvvalsts laikā tas nav izdevies, varbūt nākotnē mums ir par to vērts domāt? Ja reiz esam brāļi, tad kāpēc dzīvojam šķirti? Lielāka valsts – lielāks spēks.
Foto: Starpkaru periodā radītais idejas propagandas plakāts un potenciālā Aistijas valsts teritorija.