Jau agrāk esmu rakstījis un daudzi noteikti arī zina – esmu dziļi iekšā dzimtas pētniecībā un ik pa laikam ar atklājumiem dalos šeit. Iespējams, tādējādi mudinot arī savu sociālo loku pētīt savas saknes.
Runājot par sarkano ziedu, ko man uz dzimšanas dienu uzdāvināja mans tēvs, tam ir simboliska saikne ar mūsu dzimtas dižgaru – Arnoldu Apalupu(2. bilde), kura dzīvi kā jau daudziem, pārtrauca 2.p.k. Bet šoreiz ne par karu stāsts. Šoreiz stāsts par pašu Arnoldu. Par viņa saistību ar Aleksandru Čaku (kurš cita starpā savos darbos kā Piču un Veltu minējis arī Arnolda vecākus Antonu un Elīzi Apalupus), par Dziesmuvaras kori, par viņa personību.
Šis ieraksts top, balstoties uz neseno atklājumu 1957. gada Jāņa Rudzīša atmiņu rakstā “Pazudušais Apollons.”, kurā Jānis apraksta to, kāds bija manas dzimtas cilvēks Arnolds un to cik liela viņa līdzība turpina dzīvot viņa dzimtas cilvēkos un īpaši manī. Mīlestība pret Latviju un latviešu literatūru. Baritona balss un kordziedāšana. Aktiermeistarība, dzejoļu rakstīšana, pistole kreisajā kabatā, skolotāja amats, redaktors un tik daudz, daudz citu lietu, kas saistās arī ar mani personīgi. Tad nu, lūdzu, tiem kam tas arī interesē, zemāk oriģinālraksts ar atmiņām par pazudušo Apollonu (iesauka no Arnolda vārda un uzvārda :))
——————————————————————–
Mēs, kam ar viņu gadījās sastapties visbiežāk un kas viņu pazinām vislabāk, studentu biedrībā Dziesmuvarā bijām to iesaukuši par Apollonu. lesauka tika atvasināta no viņa īstā vārda — Arnolds Apalups. Bet arī citādi šis cilvēks, ja vien pārmestu pār pleciem grieķu togu, gluži labi būtu iederējies antīko dievu sabiedrībā, jo viņš bija tikpat skaists un tikpat grēcīgs, arī tikpat untumains kā tie, kas priekš divi tūkstoši gadiem dzīvoja Olimpā. Tiesa, augums likās mazliet uzlicis, bet tāds jau tas ir arī olimpiešiem grieķu vāžu apgleznojumos. Galvenais — šis augums bija veidojies pēc zelta griezuma samēriem, patīkami stiegrains un izstiepies ne par garu, ne par īsu. Viņa seja bijaklasiska, to vainagoja zeltainas cirtas. Lūk, un šis Arnolds Apalups, saukts par Apollonu, bija ne vien Latvijas Universitātes baltu filoloģijas students un Dziesmuvaras savietis, bet arī viens no tiem jaunajiem, kam vērās vārti uz latviešu literātūras druvu. Viņš noteikti būtu kļuvis plašāk pazīstams ne ar savu izskatu vien, ja nebūtu noticis tā, kā teikts Medeņa balādē: „Dievs, miera svētība bij īsu laiku dota!” Visu pamatu grīļošanās, kas sākās 1944. gada rudenī, ir aprakusi Arnoldu Apalupu tā, ka par viņu nav vairs ne ziņas, ne miņas. Nav jau nekāda prieka piesaukt nelaimi, bet tā vien gribas ieminēties: Dievs zina, kur balo viņa kauli! …
Tāpēc tiek rakstītas šīs atmiņas. Varbūt ir pasaulē kāds, kam vairāk laimējies nekā man, varbūt viņš ko zina, kur palicis Apalups, varbūt pastāstīs to citiem.
Ir cilvēki, bez kuriem, viņu izskata dēļ vien, mūsu vecā Rīga nemaz nav iedomājama. Tāds bija Arnolds Apalups 30. gadu otrā pusē un posta gados, kas nāca pēc tam. Ārpus dziesmuvariešu simtiem un Universitātes rožu koridora tā nevarēja būt nekāda plašā sabiedrība, kas zinātu, kā šo jaunekli sauc un ko viņš dara. Bet pazīt viņu pazina, gribītos teikt, vai visa Rīga. Pazīšanas zīme bija sarkana neļķe svārku atloka pogcaurumā. Tieši neļķe — patiešām neatceros cita zieda. Un šī neļķe greznoja svārku atloku, spītēdama gada laikiem — arī Rīgas ziemas spelgoņā, katru mīļu dienu. Otra pazīme būtu spieķis, kas mazāk bija domāts, lai ejot atspiestos, bet vairāk tika vienkārši uzmests uz rokas. Tādu viņu, ar neļķi pogcaurumā un spieķi uz rokas, redzēja visa Rīga, reizēm soļojam nopietnu pārdomu gaitā, reizēm it kā uguni ķeram, citreiz tramvajā vai autobusā. Pie Arnolda Apalupa šūpuļa ir ilgi ķīvējušās visas mūzas un, nespēdamas vienoties, kuras ziņā bērniņš paliks, katra devusi savu daļu. Viņam bija spēcīga baritonāla balss ar noslieci uz īsta basa toņiem. Kad, paskolota pie Eduarda Miķelsona, šī balss tika brīvi palaista vaļā, tad logu rūtis drebēja un profesoram Ādolfam Ābelēm Dziesmuvaras korī bija diezgan ko pūlēties, lai viņu apvaldītu. Apalupam nebija sveša glezniecība — ne teorijā, ne praksē. Tas, ko viņš darināja uz audekla ar eļļām un otu, gan likās it kā tāds gaužām veclaicīgs punktuālisms, tā ka, šos audeklus vērodami, paslepen raustījām plecus un sametāmies acīm. Bet nenoliedzams ķēriens viņam bija grafikā. Vācu okupācijas laikā Zelta Ābele izdeva Apalupa sakārtotu humoristisku dzejoļu krājumiņu Pieci paziņas pasmaida (ģimnāzijā Apalupa skolotājs, cik atceros, bija bijis Kārlis Krūza, kas savam audzēknim modinājis patiku rotaļāties ar alliterācijām). Grāmatiņu rotāja sakārtotāja darināti dzejnieku portreti, un varēja tiešām pabrīnēties, cik asprātīgi Apalups bija licis pasmaidīt pat nopietnajiem dziļās mūžības teku minējiem, kādi ir Jānis Poruks un Fricis Bārda. Labprāt viņš rādīja un dalīja pārfotografētu pašportreta zīmējumu. Tas bija radies daimoniskā ekspresijā, bet visādā ziņā izdevies.
Ka Apalups varētu būt teicams skatuves mākslinieks, par to vismazāk šaubu. īsteni viņš jau bija caurcaurēm aktieris katrreiz, kad parādījās sabiedrībā. Izsakoties vienkāršos vārdos, bijām vienisprātis, ka Apalups mīl pozēt. Arī tā sarkanā neļķe un spieķis taču bija rekvizītes aktieriskai pozei. Šai sakarā viņa paraugs varbūt bija Oskars Vailds vai cits kāds dekadentisks aistēts. Staņislavska režijā viņš varēta būt arī kāds Puškina mīlētājs, vismaz izliekoties, ka kuru katru brīdi gatavs ielaist lodi sava paša vai konkurenta deniņos. Bikšu gurnu kabatā viņš mēdza nēsāt līdzi pistoli. Lai to laistu darbā, mīlestības lietās sarežģījumu netrūka. Taču par šāvienu tumšas nakts gaisā kaut kur Rīgas ģimeņu dārziņa rajonā, cik zinu, Apalups tālāk nebija ticis, un toreiz šāviena troksnis viņu pašu tā pārbaidīja, ka tas metās bēgt ko kājas nes. Toties iztēloties, ka neuzticamas sievietes dēļ aiz pārdzīvojuma jāgāžas gar zemi, — to Apalups veica tik pamatīgi, ka visa grīda nolīgojās. Vistuvākā viņa aktiera talantam tomēr būtu laikam Mefisto loma. Savu klasiski glīto seju tas mēdza savilkt daimoniskos vaibstos.
Mūzikā, glezniecībā un aktieriskajās izdarībās palikdams tikai māk slas mīlētāja pieticīgajās robežās, literātūrā Apalups spēra drošu soli tālāk. Viņa pirmo noveli Jānis Grīns iespieda Daugavā.
Pēc sarunas ar redaķtoru autors deklarēja paziņām, ka virziens, ko viņš pārstāvot, esot aistētisms, — tas pats, pie kura piederot, piemēram, Ādamsons. Turpmāk Apalupam iespiesti vairāki dzejoļi, ja pareizi atceros, visvairāk vācu okupācijas gados. Turēdamies pie stingrās versifikācijas, viņš savu pantu veidojumā un dzejoļu kompozicijā atgādināja virpotāju: rindu garums un sakārtojums allaž bija pakļauts acu patikai, tā ka dzejolis „izcēlās” ar optiski tveramu figūru. Kā pieminētā novele, tā šie dzejoļi, tiesa kas tiesa, bija tīrs darbs, bet grūti pateikt, cik plašs vēriens būtu bijis Apalupam šai virzienā. Turpretim nenoliedzama nākotne bija zīlējama Apalupam kā analitiķim, kā latviešu kritikas darbiniekam. Prazdams vairākas valodas (arī franču un, laikam, angļu), apveltīts ar gaumi un asām spriešanas spējām, viņš patiesi bija izredzēts un aicināts nodoties latviešu literātūras problēmu risināšanai. Pētījums par satiru un humoru Poruka darbos, kas iespiests Latvju Almanachā 1941. g. (?), ir ne vien pirmais darbs šai jautājumā, bet arī viena no pamatīgākajām, interesantākajām apcerēm, ko devuši latviešu kritiķi pēdējos gadu desmitos. Tāpat teicamas dažas Apalupa recenzijas, ko viņš tika publicējis. Tātad Apalups sāka darboties latviešu literātūrā, un, paņemdami Kārļa Jēkabsona vārdus, mēs teicām, ka „jauns mīlētājs un dzejnieks uz saules mežu iet”. Rīgas gars prasīja, lai jaunais mīlētājs un dzejnieks kļūtu arī bohēmietis. Arvien vairāk apgrozīdamies literātu, gleznotāju un mūziķu aprindās, Apalups biežāk iesteidzās arī Romas pagrabā, Vērmanītī vai Esplanādē un katrā ziņā bija viens no parastākiem dalībniekiem „privāto studiju” vakaros, sevišķi jau tad, ja sabiedrībā atradās Ādamsons vai Čaks. Garus gadus Apalupam mugurā bija tumšzaļi svārki, un arī no dzeramiem viņu īpaši valdzināja šartrēza zaļums, ja vien kabata to atļāva. Ja šādas atļaujas nebija un šķirņu izvēli apgrūtināja ārēji apstākļi, kā tas notika kara gados, viņš tikpat labi samierinājās ar visprastāko mantu. Atceros, kādreiz savā istabiņā viņš mani cienāja ar tik trakām „grāvju vaimanām”, ka par vienu glāzīti vairāk nespēju baudīt, un to pašu vienīgo atceros vēl šobaltdien, bet mans mājastēvs meta glāzītes kā ogas un apgalvoja, ka lāsīte esot pavisam godīga. Kā mīlētājs, dzejnieks un bohēmietis Apalups, protams, bija tālu no pilsoniskām konvencijām, un viegli viņam nebija. Apstākļu spiests, kādu ziemu viņš bija pieņēmis skolotāja vietu Aglūnas ģimnāzijā. Lai nu kur Apalups tvertos, taču ne katoļu citadelē! Viņš pārradās atpakaļ Rīgā kā saņurcīts, bet viņam bija līdzi gandrīz vai mednieku stāsti par it kā pieredzēto. Nevaru atcerēties, ko Apalups darīja Baigajā gadā. Prātā palicis tikai tas, ka, šim gadam ejot uz beigām, viņš dažu labu nakti pārlaida ārpus mājas. Spilgtākas atmiņas palikušas par vācu gadiem. Laikam viņš bija kļuvis vismaz līdzzinātājs kādā nacionālā pagrīdē. Tajās dienās, kad gestapo sāka pērkoņkrustiešu apcietināšanu, Apalups bija satraukts pāri mēram. Arī vēlāk viņa satraukums atjaunojās gandrīz vai periodiski. Kur viņš gāja, ko darīja, to nezinu, bet ļoti bieži nakts vidū tas bālu vai nedabiski iesārtu seju iedrāzās Dziesmuvaras dzīvoklī, ierāvās kādā kaktā un, mēteli nenovilcis, nosnauda līdz rītam. Man liekas, viņa uztraukums nebija mākslots. Mēneši pēc Jelgavas dienām, 1944. gada vasaras otrā pusē, man iegrimuši biezā miglā. Atceros, ka Apalupam bija grūti tikt vaļā no mobilizācijas. Vismaz viņu gribēja pataisīt par kara ziņotāju. Vai tas tā notika, vai arī Apalups kaut kur nobēga sāņš, to vairs nezinu. Jau drīz pēc tam, kad 1944. gada oktobrī pats biju nokļuvis Vācijā, man sāka pienākt vienas otras dāmas vēstule ar lūgumu pastāstīt, kur palicis Apalups. Tādas vēstules nākušas vēl pēdējos gados. Bet man nav izdevies nekā uzzināt.
Viņš ir pazudis bez pēdām. Un viņa pazušana ir zaudējums, kas skumdina.
———————————————————————-
Katra dzimtā ir kāds šāds cilvēks un tas liek justies lepnam, dziļam un bagātam. Atgriezieties pie saknēm. Tās dod spēku.