PRELŪDIJA
2022. gada 24. februārī sākās krievijas pilnapmēra iebrukums Ukrainā. Tajā rītā Latvija sadalījās divās daļās “Pret” un “Par”. Savukārt tie, kas centās nostāties “pret karu”, bet nenosaukt par vainīgo tieši krieviju, faktiski arī nostājās krievijas atbalstītāju pusē. Karš, protams, nebija jaunums. Par to tika runāts jau ilgstoši pirms 2022. gada un galu galā 2008. gada krievijas iebrukums Gruzijā un 2014. gadā veiktā Krimas un Austrumukrainas aneksija neliecināja par austrumu kaimiņa “miera nolūkiem”.
Pirms 2014. gada, Latvijas sabiedrībā pret tiem, kas teica “krievi nāk!”, izturējās, kā minimums ar vieglu smaidu un nereti arī demonizējot kā “naida kurinātājus”. Jo bizness un nauda ar austrumu kaimiņu griezās. Pēc 2014. gada vismaz daļa sabiedrības pārvērtēja savu vērtību skalu un nosliecās par labu tam, ka krievija pašreizējā politiskā un kulturālā veidolā nebūs sadarbības partneris. Tomēr arī pēc 2014. gada turpinājās vispārējs naratīvs “krievija ir liels bizness”, “krievija NATO neuzbruks”, “Ukrainā ir iekšējais konflikts, krievija tur nepiedalās” utt. Un to neizplatīja tikai krievijas propagandas mašinērija – to izplatīja arī tā saucamie “lietderīgie idioti”, kas savas neizpratnes vai vērtību dēļ neuzskata un neuzskatīja krieviju par apdraudējumu.
POLITISKĀ VIRTUVE & VĒSTURES ELPA
Latvijas valdība kopš 1990. gadiem nekad nav bijusi izteikti labēja vai nacionālistiska. Tā drīzāk ir bijusi “reālpolitiska” un mēģinājusi pieņemt lēmumus nevis no ideoloģiskiem apsvērumiem, bet drīzāk no pragmatisma pozīcijām. Taču, arī pragmatismam ir sava veida ideoloģiska ievirze, jo neviens no cilvēkiem, kas pieņem lēmumus, neiztiek bez savas vērtību skalas.
Jaunās Latvijas valdības veidošanā ir bijušas divas būtiskas ideoloģiskās grupas, ko varam iedalīt “Sovjetiskā” un “Liberālā”. Sovjetiskai savi niķi un stiķi – tolerance pret korupciju, autoritatīvs vadības stils, “viss ir labi tā kā ir” pieeja. Liberālai grupai arī sava veida izpausmes – “korupcija ir tikai tas ar ko nodarbojas mūsu konkurents”, darba grupu/birokrātisko dzirnavu vadības stils, individuālisms pāri visam.
Taču Latvijas valdībā nekad nav piedalījies izteikti nacionālistisks spēks. Iespējams, tas saistīts ar vidējā latvieša mērenību, taču pat tie, kas uzdevušies par nacionālistiem, drīzāk ir bijuši sovjetiski-liberāli ar ievirzi visur uzsvērt “latviskumu”.
Un te tad rodas jautājums – kāpēc tad nacionālistiem būtu jāveido politiskā dienas kārtība un kāpēc tas ir absolūti svarīgi Latvijas izdzīvošanai?
NACIONĀLISMS
Pirmkārt, nacionālisms uzsver savas nācijas un valsts stādīšanu pirmajā vietā (savā valstī, savā zemē, bet ne “augstāku pār citām”). Otrkārt, tas nav akls, reliģiozs dogmatisms, kurš pasaka, ka “mēs esam stiprākie, mums nav nevienas kļūdas, visi citi slikti”. Vismaz mana nacionālisma interpretācija ir primāri paškritiska – tā visu pirms uzdod jautājumu – “ko mēs varam darīt labāk un vēl labāk?”. Savukārt šī paškritika izriet no pārliecības, ka es pats vēlos būt labāks un dzīvot labāku dzīvi. Nacionālisms attiecīgi veido tad arī šo kolektīvisma izpratni caur individuālās identitātes piederību kopīgajai. Mans nacionālisms rodas no tik ļoti labā Zemessardzes vēstījuma = “Mana Latvija. Mana atbildība!”. Jebšu vēl vairāk vienkāršojot: “Es esmu Latvija / Es = Latvija”.
Šī savas identitātes sasaistīšana ar valsti un atbildību par to ir centrālais elements tam, kāpēc nacionālisma idejai jābūt par jaunās Latvijas un Eiropas vienojošo ideju. Sovjetisma ideja vieno tos, kam patīk “blatu sistēma” un nostaļģija pēc “visiem nodrošināta darba un komunaļņika”, savukārt liberālisma ideja vieno visus egoistus, kuriem patīk ieņemt kādu abstraktu “cilvēktiesību un brīvības” ideju par kādu savu personības šķautni, lai tādējādi attaisnotu savu personīgās dzīves neizdošanos, jebšu citējot klasiķi: “Necenties mainīt pasauli, pirms neesi sakārtojis savu istabu.”, pie tam – nacionālisms spēj būt arī transnacionāls, piemēram – Eiropas nacionālisms, Āzijas nacionālisms utt.
Protams, viss nav absolūtisms un ne visi liberāļi ir egoisti un ne visi sovjetisti alkst pēc komunaļņika, bet centrālās idejas tomēr nosaka būtisku šo ideoloģiju ietekmi uz sabiedrību.
NEPATEIKTAIS PĒC ŅIKITAS
13. maijā gāja bojā viens no latviešiem Ukrainas frontē, kuru pazinu personīgi. Ar kuru vēl neilgi pirms viņa nokļūšanas valhallā atpūtāmies Piebalgā. Šis raksts un manas pārdomas radās tieši šī, mana drauga, iedvesmotas.
Ņikita sevi uzskatīja par Latvijas, Ukrainas un daļēji arī Eiropas nacionālistu, tāpēc arī viņš pievienojās tieši Ukraiņu nacionālistu kustībai AZOV. Tas pats AZOV, kas viena no pirmajām organizācijām iestājās pret Ukrainas rusifikāciju, viena no pirmajām organizācijām, kas iznesa Maidana revolūciju uz sevis un organizācija, kas tieši 2014. gadā bija VIENĪGĀ, kas spēja bruņoti pretoties “zaļajiem cilvēciņiem” un jau tad atbrīvoja Mariupoli un tās apkārtni no prokrieviskajiem spēkiem. AZOV kustības ietvaros tāpat ir arī organizācija “Centūrija”, kas Ukrainā faktiski dublē Latvijas Jaunsardzi. Kā Ņikita stāstīja – 24. februārī, Harkivas Centūrijas 30 bedri paņēma rokās ieročus un pievienojās valsts aizsardzībai. Savukārt – sovjetisti bija vai nu pretējā pusē, vai aizbēguši no pilsētas vai nodarbojās ar korupciju, par liberāļiem šajā gadījumā grūti pateikt, jo nav dzirdēts par Ukrainas liberāļu organizācijām, kas transformējas kaujas vienībās, bet pirmsšķietami – te skats varētu būt par pusprocentu labāks kā sovjetistu gadījumā, jo liberāļi retāk mīl krieviju, lai tās pusē nostātos. (Galvenokārt jau nemīl dēļ tā, ka uzskata krieviju par nacionālikonservatīvu, kaut gan neviens saprātīgs mūsu reģiona nacionālists krieviju neuzskata ne par nacionālu ne konservatīvu.)
Tieši šis centrālais elements, ka tikai nacionālistu kustība ir bijusi tā, kas Ukrainā iznesa revolūciju un iznes smagākos frontes un kara posmus, liek man uzdot jautājumu – kāpēc Latvijā valda nacionālisma demonizācija? Kāpēc Re:Baltica, LTV, Satori, TVNET, DELFI un IR (un citi mediji) tik ļoti veicina naidu nacionālisma virzienā? Vai tas ir tāpēc, ka tā ir neizprasta nacionālisma būtība? Vai varbūt tas ir tāpēc, ka tā ir politisko ideju sāncēnsība? Vai varbūt tas ir tādēļ, ka paši nacionālisti pie tā vainīgi? Latviešu nacionālisms arī bija tas, kas mums izcīnija 1918. gada republiku – Latvijas valsti.
Pirmkārt – ja jautājums ir par pārprasto būtību, tad tas ir nekas vairāk kā savas personības ielikšana politiskā ideoloģijā – cilvēki, kuriem “vissirslikti.lv” drīzāk ir sovjetisti un skaidrs, ka tiem nacionālisms un valsts nav pirmajā vietā. Tiem pirmajā vietā ir viņu pašu pilnais vēders un, lai viņam neaizliedz pirkt alkoholu sestdienā (vai jebkurā dienā.) Nacionālismam piedēvēt naidu ir nepareiza interpretācija, jo naids eksistē ikviena cilvēka personībā, taču tas var būt vērsts pret dažādām lietām. Liberāļu naids pret nacionālistiem ir tāpēc, ka tas viņiem liek mīlēt valsti un nostādīt citu intereses augstāk (tiek aizvainots ego), bet nacionālistu naids ir pret tiem, kas apdraud valsti un, jā, Latvijas gadījumā – nacionālistiem ir gana daudz ko ienīst, bet naids neeksistē bez mīlestības. Ienīst tu vari tikai tad, ja tu kaut ko ļoti mīli. Nacionālisti mīl valsti. Ienīst ikvienu, kas tai grib nodarīt pāri. (Tā vismaz būtu jābūt ideālajā pasaulē.)
Otrkārt – Ja tā ir politisko ideoloģiju sāncensība, tad gan vēsture gan šodiena pierāda, ka bez nacionālisma nekur. Ķīnas komunistiskā partija un sabiedrība kopumā ir ļoti nacionālistiska (un redz cik viņiem ir izdevies sevi padarīt par Amerikas sāncensi) un, protams, arī jeņķi ir nacionālisti, viņiem tik tas ir politiskais nacionālisms, jo tā ir tāda liela “bēgļu” valsts. Manā ieskatā, citas idejas neiztur kritiku un kara un apdraudējuma gadījumā tikai nacionālisms glābj no iznīcības, bet miera laikā uztur modrību.
Treškārt – ja tas ir stāsts par pašiem nacionālistiem, tad uzreiz jāsaka – nē, nacionālisti pie šobrīdējās demonizēšanas nav vainīgi. Pseido-nacionālisti gan. Kas tik mums valstī par nacionālistiem neuzdodās, bet tādi paši sovjetisti vai liberāļi vien ir. Uz vēlēšanām arī – pat “jaunā vienotība” iestājas par “latviešu Rīgu”. Īsts nacionālists, kāds bija Ņikita, nav iemesls ienīst nacionālismu. Tieši pretēji, to uztvert kā vistaisnīgāko ideju.
Man, personīgi, ir ļoti lielas problēmas ar valsts politiku, kura mēģina nacionālismu aizliegt, demonizēt un izņirgt par “tumsonību”, ņemot vērā, ka tieši, piemēram, Saskaņa vēlēšanās izmanto saukļus “NĒ – NACIONĀLISMAM” un Putins savās prasībās Ukrainai tieši pieprasa: “Aizliegt nacionālistiskos militāros formējumus un politiskās partijas”. (Retorisks jautājums) – Kāpēc, lai mūsu pretinieki prasītu aizliegt nacionālismu, ja vien viņi to neredzētu kā savu tiešāko pretestību un Ukrainas/Latvijas neatkarības garantiju?
NOBEIGUMĀ
Es ticu, ka Latvijas ceļš, Latvijas izdzīvošana un panākumi slēpjas tieši nacionālas paaudzes un nacionālisma idejas atdzimšanā. Ja arī tu tam tici – nāc bariņā. Politiku var veidot arī nepiedaloties partiju sistēmā. Laiks kontrkultūrai.
Un, jā. Es mīlu Latviju, mīlu sevi – gribu lai man, manai nācijai un valstij klātos arvien labāk. Un es ienīstu un ienīdīšu ikvienu, kas šai idejai stāsies pretī.