Kopš 2022. gada šis pēdējais mēnesis atkal aktualizējis jautājumu par to cik droši ir mūsu valstī. Lai gan esmu pilnīgi pārliecināts, ka NATO un Latvija ir pilnībā gatava jebkādiem notikumiem, tomēr ir pāris jautājumi, kuri šajā gadījumā ir pat būtiskāki. Un tā vietā, lai mēs baidītos no kara, īstais jautājums ir – ko mēs esam gatavi darīt, lai kara nebūtu?
Ir tāds teiciens, kas tiek lietots arī drošībnieku aprindās – “Si vis pacem, para bellum”, jebšu – gribi mieru, gatavojies karam.
Kāpēc šāds teiciens ir tik bieži lietots? Tāpēc, ka tas atbild uz iepriekšējo jautājumu: Ja tu nevēlies, lai tavs ienaidnieks tev uzbruktu – tev ir jābūt stiprākam par tavu ienaidnieku.
Un šeit būtiska lieta, kas ir mūsu, eiropeiskās civilizācijas pārstāvju problēma – mēs dzīvojam tik labi, ka esam aizmirsuši – kāpēc mēs dzīvojam tik labi.
Pirmkārt – abi pasaules kari sākās un beidzās Eiropā. Mēs esam pasaules centrs. Kā pasaules centram mums ir sava ietekme un bonusi. Tāpat, mums ir arī savas problēmas – līdz NATO un ES mēs bijām pārāk sašķelti un “ciltnieciski”. Pēdējos 20 gados tas ir mainījies.
Otrkārt – Eiropa (un tās kultūra) ir diezgan strikti diktējusi pasaules kārtību. Gan angļu valodas izplatība, gan demokrātija un pirms Trampa daudz spēcīgākā “likumos balstītā pasaules kārtība” ir tiešs Eiropas dominances faktors.
Treškārt – Tehnoloģiskā dominance, piemēram, Eiropai un Ziemeļamerikai pieder aptuveni 85-95% no nobela prēmijām visās kategorijās. Lai gan var pārmest par to, ka “Nobela prēmiju piešķir paši eiropieši” un tur varbūt ir interešu konflikts – domāju, ka nevienam nav par šo sevišķas šaubas arī ikdienas praktiskā līmenī. Visi tāpat zina, ka Amerika inovē, Eiropa regulē, bet Ķīna kopē.
Iepriekšējie trīs iemesli ir tie, kas Eiropiešus ir novedušus pie situācijas, kurā strādā divi efekti – komforts un garlaicība.
Pirmkārt – komforts Eiropiešus ir iemidzinājis. Mums vairs nav sacensības eksistenciālā līmenī. Audzēt vistas un kopt dārziņu ir gandrīz vai ideālais dzīves līmenis. Šāda domāšana tomēr atrofē un izdzīvošanai vairs nav nepieciešama eksistenciāla rosība, bet pietiek ar spēju bieži vien izpildīt mērkaķa līmeņa darbu, bet par ko saņemt izdzīvošanas minimumu un iemidzināt sevi vakaros ar TV un lētu alkoholu.
Otrkārt – garlaicība. Komforts tomēr iedzen arī pārfilozofēšanā par jautājumiem, kur liekās, ka pasauli var pārveidot vēl skaistāk un labāk. Komunisti, kas diktēja pagājušā un aizpagājušā gadsimta akadēmiju un jauno ideju rašanos, savas idejas radīja primāri aiz intereses par to, kā varētu pārkārtot to, kas mums jau labi strādā (kas, protams, ir pilnīgi pretrunā ar konservatīvismu, kas saka – neaiztiec to, kas strādā.) Tieši Trockis ar Ļeņinu savstarpēji sarakstījas par to, ka mums būtu jāveicina brīva mīlestība, ka seksam vienīgi būtu jānotiek vīriešu stresa izlādei un tāpēc būtu jāveicina arī homoseksualitāte. Trockis arī teica, ka būtu jālikvidē tradicionālā ģimene un bērni būtu jānodod pilnīgā valsts kontrolē un audzināšanā un tad arī būtu iespējams izveidot “ideālo komunisma utopiju”.
Šīs kreiso idejas, protams, eskalējušās arī mūsdienās un ieņem dažādas daudz attīstītākas, bet līdzīgas idejas iepriekšējām. Progresīvo un kreiso (jauno komunistu) politiskais uznāciens ir tieša liecība šim. Pārāk komfortablie apstākļi veicina debīlas idejas, kurām demokrātiskās sabiedrībās vēl neesam atraduši pret-poti.
KARŠ.
Tad nu, kur šim visam parādās stāsts par karu? par bailēm no tā? Tā tomēr nav vienkārša atbilde un tā ir kompleksa, bet esencē – bailes no kara un nevēlēšanās izpildīt “gribi mieru, gatavojies karam” ir pārlieku lielajā cilvēku atsvešinātībā no kopienas un saviem pienākumiem un tā, kas ir dzīves pamatā – stiprākais izdzīvo.
Mūsu sabiedrības ir sākušas nosodīt vīrišķo, kareivīgo, nacionālo un drosmīgo. Nacionālisms vispār kļuvis par lamu vārdu pēc viena debīla austrieša (jā, AH nebija vācietis) uznāciena – tomēr, tam nav nekāda sakara ar viņu. AH bija tāds pats “jaunās kārtības veidotājs” kā Markss, Engelss, Trockis, Ļeņins, Staļins un citi pēc viņa un pirms.
Kāda būtu vēlamā reakcija?
Padarīt sevi par neuzvaramu. Jā – utopiski. Jā – grūti. Bet mūsu ienaidnieks dara tieši to pašu. Tās ir sacensības, kurās mums ir jābūt labākajiem, ja vēlamies izdzīvot. Es ticu, ka nākamais karš ar mūsu kaimiņu būs pēdējais – vai nu mēs, vai viņi.
Ko darīt ar tiem, kas grib dzīvot un tāpēc maldīgi domā, ka ir jābēg?
Par šo mūsu domāšanu atbildīgi esam vienīgi mēs paši. Mūsu pārlieku liberālā un kreisā skolu/augstskolu sistēma, kas denacionalizējusi izglītību, prioritizējusi individuāli pāri valstij un kopienai un izvirzījusi priekšplānā tiesības, nevis pienākumus
Tas ir mūsu pašu komforts un garlaicība, kas ir veicinājusi šādu ideju – oj, man tomēr tik labi, es laidīšos uz Spāniju.
(Atgādināšu, ka Spānija vairāk kā 7 gadsimtus pavadīja musulmaņu okupācijā, līdz viņus beidzot atbrīvoja kristīgie eiropieši. Bet šobrīd mēs savā slinkumā un komfortā atkal ielaižam mūsu mājās tos, kas te grib tikai ieviest savus noteikumus (Spānija nupat legalizēja 500k nelegālo imigrantu, gandrīz vienādojot tos ar pašiem spaņiem))
Fundamentāli – daba neieredz vājumu. Stiprākais apēd vājāko. Ja tu esi gļēvulis – tu eventuāli tiksi apēsts. Drosmīgajiem vismaz ir cerība.