Nereti sarunājoties par dzīves vērtībām, dzirdu atbildes “ģimene, mīlestība, laime, karjera, utt.” Nav šaubu, ka šīs vērtības ir svarīgas, bet tik reti es sadzirdu, ka kāds starp vērtībām liek arī Latviju. Reizēm pat šķiet, ka “patriotisms” vai “patriots” cilvēku acīs liekas kā kaut kas sens, 20. gadsimtā aizmirsts un nepiedien mūsdienīgam cilvēkam. Bet, tas ir tik kļūdains pieņēmums.
Savu sakāmo vēlos uzsākt ar latviešu senticības organizētāja, Ernesta Brastiņa vārdiem:
“Tauta (nācija) ir tas veselais, kurā arī es kaut kas esmu. Tas ir lielums, kas vienā gabalā ar mani. Sevis paša dēļ es varu būt latvietis tāpēc, ka piederība latviešu tautai dara mani lepnu. Es lepojos ar savas tautas pagātni, kas sniedzas atpakaļ līdz pašiem baltu un āriešu pirmtautas šūpuļiem. Sevis paša dēļ es dzīvoju latviešu tautā, arī tādēļ, ka viņas valoda, ierašas un kultūra dod manai dvēselei pārdzīvojuma dziļumu. Tradīcijas, ierašas, kultūra ir tās, kas manu pārdzīvojumu noorganizē, satversmē. Bez tautas mans pārdzīvojums kļūs sekls un paviršs. Bet dvēsele slāpst d z i ļ u m a.”
Cilvēks, kas stāv uz divām kājām ir stabils, balansēts un vismaz divkārt spēcīgāks kā tas, kas stāv uz vienas kājas. Ja cilvēkam ir 2 pasaules – materiālā un garīgā, tad saprotams, ka arī tām ir jābūt balansā. Gan nepaēdis cilvēks nebūs laimīgs, gan pārēdies tāds var nebūt.
It īpaši šajā laikā, kad pasaule ir piespiesta sevi lāpīt un ārdīt, valda identitātes krīze un spēka trūkums, te mans skaidrojums patriotismam un tam, kāpēc tā ir un tai ir jābūt katra cilvēka vērtībai.
Man patriotisms nekad nav bijis naivs fanātisms, selfiji ar lāpu 1x gadā vai Maximā nopirkta Latvijas aproce. Mans patriotisms ir 24/7/365 un tas caurstrāvo visas manas darbības un domas. Mazās lietās tas nozīmē, ka es veikalā cenšos pirkt vietējo preci; nepiesārņot dabā un nemest zemē atkritumus; lepoties ar mūsējo uzvarām un pārdzīvot par pārdzīvojumiem, kā piemēriem. Lielās lietās es ticu Latvijai kā veiksmes stāstam; Neplānoju šo valsti pamest, lai tajā neatgrieztos; un ticu savu un apkārtējo bērnu nākotnei un dzimtas turpinājumam Latvijā, kā piemēram.
Es ticu, ka daudziem šis neko nenozīmē. Iespējams, daļa no Jums domā to, ko minēju sākumā – naivais. Bet, ja kaut vienam no Jums es varu palīdzēt izjust to spēku, kas rodas apzinoties savu piederību ciltij, no kuras ir nākusi sena ticība, Lāčplēsis, sapņu komanda, dvēseļu putenis, VEF, Ludvigs Bolšteins, Fricis Celmiņš, dziesmu un deju svētki, nameja gredzens, Artūrs Irbe, Kristaps Porziņģis, nacionālā bibliotēka, MikroTik un daudzi jo daudzi citi mūsu tautas, valsts un tautiešu panākumi.
Patriotisms arī nav tikai virspusējs, tas ir dziļš. To mēs izjūtam visi kopā – piemēram dziesmu svētkos, kad tiek izpildīta “Saule, pērkons, Daugava” vai “Lec, saulīte”. To mēs izjūtam skatoties “Dvēseļu puteni”. Bet papildus tam, dzīvojam tajā arī Jāņos, pirtīs, mežā, jūrā vai citā vietā, notikumā, kas caurstrāvo un iemieso latvisko.
Es lepojos ar, smeļu spēku no, ticu un daru Latvijai. Ticu, ka tu arī vari. 
P.S. Fotogrāfijā mans vectēvs, Leons, 18. gadu vecumā, nupat iesaukts vācu armijā, lai ar savu dzīvību cīnītos par to, ko mīl – sevi, ģimeni, valsti.