Es neesmu politiķis, bet par sevi domāju kā par atbildīgu pilsoni un tādu, kam politiskas norises interesē nevis sportiska azarta dēļ, bet gan tādēļ, ka politika ietekmē arī manu dzīvi. Pie tam – lielākas domas mani vienmēr ir aizrāvušas vairāk kā ikdienišķas norises, gan ambiciozitātes gan stratēģiskas domāšanas dēļ. Pēdējo politisko norišu rezultātā top arī šis raksts. Arvien vairāk sabiedrībā parādās “tukšmuldētāji”, kas par vienīgo stratēģisko mērķi savai auditorijai uzstāda paša ievēlēšanu politiskā pārvaldē – “bet ko pēc tam?” Cerams, ka atbildi neuzzināsim.
Taču valstiski (un Eiropeiski) domājošiem cilvēkiem par nākotni jādomā bija jau aizvakar. Un nevis utopiskā eiforijas līmenī – “Gribās, lai visiem viss labi!”, bet “Ko darīsim, lai to panāktu?” Tad nu atbildot uz paša uzstādīto jautājumu, sniedzu savu redzējumu uz 5 izaicinājumiem Latvijas (un Eiropas) nākotnei.
1. Demogrāfiskais pieaugums
Jau vairākus gadu desmitus demogrāfi runā par to, ka Latvijas un Eiropiešu demogrāfijā ir lielas problēmas. Sabiedrības novecošanās līdz 2070. gadam tiek prognozēta ar pieaugumu no 20,3% līdz 30,3% un Eiropiešu īpatsvars pasaulē 2070. gadā vairs būs tikai 4%.[1]
Jau 2018. gadā vidējais dzemdību skaits Eiropā uz vienu sievieti bija 1,55, un vidējais vecums dzemdībās bija 31,3. Latvijā attiecīgajā periodā dzimstības rādītājs bija 1,60. Te jāpiebilst, ka, lai sabiedrība tikai sevi reproducētu teorijā ir nepieciešams dzimstības rādītājs vismaz 2,0 taču realitātē tam ir jābūt augstākam, jo reālo stāvokli ietekmē arī nelaimes gadījumi un migrācija.
Demogrāfiskais pieaugums ir nepieciešams ne tikai tādēļ, ka “tā būtu kristīgi pareizi”, bet arī tāpēc, ka strādā vienkārša loģika – jo mazāk cilvēku, jo mazāk potenciāla. Tā vienkāršoti sakot, mēs vienas paaudzes laikā zaudējam ap 20-25% iedzīvotāju, mūsu infrastruktūra ir uzbūvēta uz 2miljoniem + un jau vairākus gadus mēs jūtam sekas demogrāfiskai bedrei un sabiedrības novecošanās šo bedri tikai padziļina.
Papildus tam – ja vēlamies būt nozīmīgi un ietekmēt pasauli – mūsu ir jābūt vairāk vai mūs kāds aizvietos! Visas runas par “Pasaulē ir pārāk daudz cilvēku” var attiecināt uz tālās Āzijas reģionu, Eiropā mūs ir par maz!
2. Inteliģences atdzimšana
Bijušās Padomju savienības un Nacistiskās Vācijas valstis vēljoprojām nav atguvušās no kreiso ideju posta 20. gadsimtā un viens no fundamentālākajiem ilgtermiņa postiem ir bijis nevis kolhozu izveide, bet šo ideoloģiju mērķtiecīgā inteliģences iznīcināšana.
Latvijā deportācijās tika izsūtīti 57 tūkstoši iedzīvotāju – pamatā tie bija turīgākie uzņēmēji, lauksaimnieki un ietekmīgākie politikas, kultūras, militāro un citu nozaru pārstāvji. Nemaz neskaitot par tiem desmitiem un simtiem tūkstošu, kas tika nogalināti kara un citu “tīrīšanu” rezultātā. Šie bija cilvēki, kas radīja labklājību visai sabiedrībai, jo bija visizglītotākie, apņēmīgākie un veiklākie sabiedrības pārstāvji, kas veidoja gan VEF gan citus mazākus uzņēmumus un saimniecības algojot simtiem tūkstošu cilvēku un nodrošinot labklājību gan viņu ģimenēm gan valstij.
Sabiedrības inteliģence (sociālā grupa) neizveidojas pāris gadu laikā, tai ir nepieciešami nopietni iedīgļi vairāku paaudžu garumā, kad tā beidzot sāk fundamentāli ietekmēt sabiedrības pārvērtības uz labu. Kā piemēru šeit var minēt Hernhūtiešu draudzes un Jaunlatviešus, kas radās sākot ar 19. gs. pirmo pusi un no kuras izauga senais ideāls par Latvijas valsti. Tomēr šī ideāla realizācijai bija nepieciešami tuvu 100 gadiem un neskaitāmiem upuriem, kas papildināti ar apstākļu sakritību un veiksmi, ko inteliģence spēja veiksmīgi izmantot, lai 1918. gadā proklamētu Latvijas Republiku.
Ņemot vērā, ka no PSRS sabrukuma pagājuši vien 30 gadi, mums visi spēki jāpieliek, lai atjaunotu sabiedrībā tieksmi pēc izaugsmes un apgaismības, un elites “poļitruki” jānomaina ar eliti, kas veidojas no intelektuāļiem. Elitei ir jābūt!
3. STEM zinātņu dominance
STEM, jebšu – Zinātnes, Tehnoloģiju, Inženierijas un Matemātikas nozares jau kopš industriālās revolūcijas ir lielā mērā noteikušas labklājības līmeni sabiedrībā un digitālais laikmets “kā ēst” prasa arvien vairāk šo nozaru pārstāvju.
Kā liecina Eurostat[2] dati, ES vidēji gadā STEM nozarēs rada 21,5 absolventus uz 1000 iedzīvotājiem, Latvijā tie ir vien 14 absolventi. Ja salīdzinām ar kaimiņvalstīm, kas nu jau mūs apdzinušas faktiski visos relevantajos sabiedrības labklājības un attīstības lauciņos – Lietuvā 19,8 un Igaunijā 16,5 absolventi uz 1000 iedzīvotājiem gadā. Somijā šādu absolventu ir 24,8 un Francijā vēl vairāk – 27,5. Vienkāršoti runājot – uz katriem 1000 iedzīvotājiem, Somijā ir par 10 inženieriem vairāk, kā Latvijā. Būtiskāko IKP daļu sastāda tieši šie STEM nozaru uzņēmumi, jo a) viņi ir vieglāk pavairojami (eksponenciāli) un b) viņi rada vislielāko labklājības progresu.
Šeit nevēlos aizvainot Humanitāro un Sociālo zinātņu pārstāvjus, arī tiem ir nozīmīga loma sabiedrībā un STEM nevar eksistēt bez tām (un otrādi), taču piedodiet – STEM zinātnes mums ir par maz balstītas, taču Humanitārās un Sociālās zinātnes mums ir par daudz balstītas. Jārod jauns balanss un budžeta vietas no HS zinātnēm jāpārceļ uz STEM un primārajā un sekundārajā izglītības līmenī jārod jauna pieeja STEM priekšmetiem ar potenciālu profesionālo specializāciju jau vidusskolā – katrā vidusskolā! (Kā Somijā)
4. Tehnoloģiskā autonomija
STEM zinātņu dominances tālākā nozīme ir panākt Latvijas un ES autonomiju. To apzinās arī ES[3], kas apzinājusi 137 produktus sensitīvajās ekosistēmās (ES funkcijām svarīgajās nozarēs – pusvadītāji, sensori, urāns utt.), kurus mums piegādā ārpus ES esošās valstis. 52% no šiem produktiem tiek ievesti no Ķīnas.
Ķīna ir tieši tas lielais izaicinājums, kas ES arvien vairāk uztrauc. Jau vairākus gadus gan ekonomisti runā par ASV zūdošo lomu kā pasaules ekonomiskajam centram un tas ir sasniedzis arī mūsu valsti, kuru nu jau iekārojuši ne tikai Ķīnas uzņēmumi, bet arī ar tiem rociņās sadevušies Ķīnas valdības drošības iestāžu un diplomātisko pārstāvniecību darbinieki, kas arvien aktīvāk izvērš savas ietekmes(t.sk. spiegošanas) aktivitātes Baltijas valstīs. Par to jau pēdējos gadus arvien biežāk runā arī visu 3 Baltijas valstu drošības dienesti.
Tehnoloģiskā autonomija nozīmē arī ne tikai neatkarību no Ķīnas diktatūras, bet arī lielāku potenciālu iekšējo aizvietotājproduktu radīšanā. ES ir pietiekoši liels tirgus, lai uzņēmēji spētu nodrošināt arī iekšējās vajadzības un ES arī nāk tam pretī, kā viens piemērs te ir pandēmijas izraisītais pusvadītāju (semiconductors) trūkums pasaulē – tas rezultējies ar vācu kompānijas Bosch jaunas pusvadītāju rūpnīcas atvēršanu Drēzdenē[4]. Šāda rūpnīca izmaksājusi 1,2 miljardus Eiro ( ~12% no Latvijas gada budžeta ), no kuriem ~200 milj. Eiro nākuši arī no ES fondiem.
Tehnoloģiskā autonomija ir nepieciešama gan patstāvībai gan neatkarībai, gan tehnoloģiskajai attīstībai un drošībai. Tā ir nepieciešama Eiropai un tā ir nepieciešama Latvijai.
5. Reģionālās drošības pārskatīšana
ES līmenī autonomija tiek uzsvērta ne tikai tehnoloģiskajā līmenī, bet arī stratēģiskajā un politiskajā (taču viss ir savstarpēji saistīts), tāpat ES oficiālajā līmenī arvien vairāk izskan apgalvojumi, ka ASV arvien mazāk iesaistīsies ES kaimiņvalstu drošības jautājumu risināšanā.[5] Tas izpaudās gan neprognozējamā ASV prezidenta Trampa izgājienos un iziešanā no Afganistānas un nu arī Džo Baidena politiskās nostājas NordStream 2 maiņā. Iepriekšējās ASV valdības bija neatbalstījušas Nordstream 2 izbūvi starp Vāciju un Krieviju, taču tagad Džo Baidens ir mainījis retoriku un vairs nav tik principiāls.
Ja nevaram vairs paļauties uz ASV un citu ārpus un iekšpus ES valstu esošajām valdībām, ka tās sapratīs Ziemeļeiropas un Austrumeiropas sāpi, tad arvien vairāk Latvijai un Baltijas valstīm jādomā par otru varas centru, kas šķietami, sāk pulcēties ap Višegradas bloka valstīm un Intermarium konceptu. Šeit gan es nevēlētos teikt, ka ES tāpēc būtu jāsabrūk vai jāiznīcina – nē. ES ir fundamentāli būtiska Eiropas drošībai, ekonomikai un autonomijai, taču Vācijas un Francijas diktāts ES ir jāatsver ar vienotu pie Krievijas robežas dzīvojošo valstu viedokli. Tai skaitā ir jāstiprina sadarbība ar ārpus ES esošajām Eiropas valstīm – Ukrainu, Gruziju, Moldovu un Balkānu valstīm.
Šāds Intermarium valstu sadarbības formāts, kas izpaužas gan Višegradas bloka, gan Trīs jūru iniciatīvas (Three Seas Initiative) veidā ir ne tikai Reģionālās drošības interešu jautājums, bet arī konservatīvās Eiropas izdzīvošanas jautājums. Pašlaik Ungārija un Polija ir veiksmīgi nosargājusi savas konservatīvās intereses, Baltijas valstīm ir visas iespējas no tā mācīties un balstīt Poliju, kā nākamo potenciālo Eiropas varas centru, kas saprot gan realitāti ap nedraudzīgo austrumu valsti gan konservatīvās Eiropas izdzīvošanas jautājumus gan priekšzīmīgi rāda arī tehnoloģiskās dominances iespējas.
Noslēgums
Šie nebūt nav vienkārši jautājumi, taču jo ilgāk izvēlamies par tiem nerunāt un risināt sekundārus jautājumus – turpinām graut savu nākotni par ko maksās ne tikai mūsu bērni, bet nu jau arī mēs paši.
[1] https://ec.europa.eu/info/strategy/priorities-2019-2024/new-push-european-democracy/impact-demographic-change-europe_lv#demographictrends
[2] https://appsso.eurostat.ec.europa.eu/nui/show.do?dataset=educ_uoe_grad04&lang=en
[3] https://ec.europa.eu/info/strategy/priorities-2019-2024/europe-fit-digital-age/european-industrial-strategy_en
[4] https://www.reuters.com/technology/bosch-opens-german-chip-plant-its-biggest-ever-investment-2021-06-07/
[5] https://eeas.europa.eu/headquarters/headquarters-homepage/89865/why-european-strategic-autonomy-matters_en