Šis raksts nav par vēsturi, bet par gaidāmo laiku.
1890. gadi, oficiāli Latvijas vēl nav, līdz tās proklamēšanai vēl teju 30 gadi. Bet jau tad jaunlatvieši un jaunstrāvieši kā latviešu inteliģences pārstāvji pulcina ap un virza latviskās identitātes atdzimšanu un Latvijas nodibināšanu. Tā laika apstākļi latviešiem ir nelabvēlīgi – Latvijas teritorijā valda Krievijas impērija, un kurš gan te kādam vietējam prasa viedokli par impērijas pārvaldību. Tieši šajā brīdī starp jauno Latviju un veco varu E. Veidenbaums saraksta dzejoli, kas fundamentāli atspoguļo pasaules kārtību – virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks.
Šis Veidenbauma dzejolis ir tik koncentrēti ietērpts tā nosaukumā, ka labāk to nevarētu pateikt arī tad, ja gribētu. Un ap šo domu par taisnību un spēku arī šis pārdomu raksts.
Pirmais tests un pirmās atziņas
Paiet vairāk nekā 20 gadi kopš Veidenbauma dzejoļa radīšanas un šīs spēka-taisnības domas izlikšanas pārbaudei. Pienāk Pirmais pasaules karš, revolūcija Krievijā, tiek dibināti latviešu strēlnieku bataljoni. Kā balva par cīnīšanos revolucionāru pusē tiek solīta “Brīva Latvija – brīvā Krievijā” un tautu pašnoteikšanās, kaut gan šādu “laimi” Latvija galu galā piedzīvo tikai Otrajā pasaules karā – pirmais šāds mēģinājums ir P. Stučkas vietējās revolūcijas vadībā jau 1918. gada decembrī, vien mēnesi pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas Nacionālajā teātrī, kad Rīgā ir tāds bads, ka “progresīvie” komunisti nokauj un apēd Rīgas Zooloģiskā dārza vienīgo ziloni, “buržujus” (lasīt – turīgos saimniekus un inteliģenci) apšauj un dzen kolhozos, bet pagaidu valdība evakuējas uz Kurzemi.
Pirmais pasaules karš ir beidzies, un latvieši atkal bešā. Impērijai nomainās karoga krāsa, un neviens no imperatoriem par tādu brīvu Latviju nevienam neko nejautā. “Progresīvie” turpina iekarot Latvijas teritorijas, vietējie vācieši izmanto izdevību un turpina uzkundzēties pār pagaidu valdību, pēcāk brāļojas ar gāztajiem imperatoru faniem un izveido Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju (Bermonta un Avālova tandēms), solot atjaunot Krievijas impēriju (ar veco karogu, kas bijis pirms sarkanā un zili-balt-sarkanā).
Beidzot latviešiem (pagaidu valdībai un nacionāli noskaņotajiem) nāk atziņa – par savu taisnību jācīnās pašiem.
Ticība un cīņa
Šie divi gadi Latvijai aizsākas faktiskās padošanās priekšā. Ulmaņa pagaidu valdība kritiskākajā brīdī pat patvērās uz kuģa “Saratov”, kad “draudzīgās” Vācijas imperiālisti gāza arī pagaidu valdību Liepājā, tā vietā ieceļot vietējo kangaru Andrievu Niedru. Veiksmīgu apstākļu sakritības, diplomātijas un iepriekšēju pūliņu rezultātā no visiem Latvijas idejai ticīgajiem Antantes valstu, kuras pamatā ir Lielbritānija un ASV, iesaiste panāk vāciešu “atsēdināšanu”, un Latvijas idejai parādās blāva cerības gaisma.
Te gan jāpiebilst, ka tobrīd Latvijas idejai ir visai mazs atbalstītāju loks. Kad pagaidu valdība aicināja ziedot kareivjiem drēbes, tā saņēma sešus cimdu un zeķu pārus, divus dvieļus. Galvenā tā laika pretdoma – “ko gan mēs, mazā zemnieku tauta, varam”.
Neraugoties uz to, ticīgie turpina sludināt ticību Latvijai. Šim nolūkam pat tiek izdots laikraksts “Latvijas Sargs”, kas nodarbojas ar pozitīvo PR un ceļ morāli. Pa drusciņai, pa drusciņai, un idejas tiek iedzīvinātas neticīgo prātos.
Šī ticības sludināšana un augošās dusmas palīdz Pirmajā pasaules karā un Krievijas impērijas karos pieredzējušajiem latvju virsniekiem veikt vairākas veiksmīgas mobilizācijas un veidot pamatu topošajai Latvijas armijai. Šī armija tad būs tā, kas absolūtā naidnieka pārspēka priekšā izcīnīs Latvijai uzvaru 11. novembrī.
Uzvara 11. novembrī jeb Rīgas atbrīvošanas cīņās nebija vien stratēģiska uzvara. Tā bija vēl viena mācība latviskajā pašapziņā – spēku ciena. Ne velti brīdī, kad Bermonta-Avalova tandēms sāk bēgt un letiņi viņus dzen līdz vēsturiskajām Latvijas robežām, Vācija paziņo par šī karaspēka kļūšanu par daļu no Vācijas NBS. Pagaidu valdības atbilde uz šo ir viennozīmīga – ja tā, tad Latvija ar Vāciju atrodas kara stāvoklī.
Jaunā ēra un slavas gadi
Ienaidnieks padzīts, un jaunā Latvija aug un attīstās. Pirmās brīvvalsts laiks parāda to, uz ko mūsu tauta ir spējīga. Pašiem savas aviofabrikas, elektrotehniskās fabrikas, autobūve, mašīnbūve, viens no lielākajiem labklājības līmeņiem pasaulē (Latvijas eksports uz vienu iedzīvotāju 1930. gadā bija 130 latu. Salīdzinājumam – Lietuvā 74 lati, Grieķijā 61 lats, Itālijā 80 lati, bet Padomju Savienībā 17 lati). Attīstās vietējā kultūra un mākslas dzīve, latviešu inteliģence atjaunojas. Armijā ir 70 tūkstoši karavīru un vēl aizsargi. Armijas apgāde līdzinās ASV, kaut vai tik daudz kā ēdināšanas uzturdevās.
Taču panākumi liek arī atslābt, nogurt, aizmirsties, zaudēt fokusu un iegrimt egoismā. Tas rezultējas ar to, ka 1939. gadā visa slavenā “Ulmaņa autoritārā perioda valdība” piekrīt Latviju atdot PSRS bez neviena šāviena. Gadu vēlāk, notiekot Latgales dziesmu svētkiem, pāri Latvijas robežai ienāk PSRS karaspēks un tiek nomainīta valdība. Līdz tam pati valdība un vairāki sabiedriski-politiskie darboņi to nemaz nepieļāva, apgalvojot, ka PSRS un Latvija noslēdz abpusēji izdevīgu līgumu, kurš, kā vēlāk izrādījās, būs “vienos vārtos”, jo par Molotova-Ribentropa pakta slepeno daļu Latvijas Armijas štāba informācijas daļa bija zinājusi jau kopš sākta gala.
Tomēr Latvija netiek atdota bez neviena šāviena. AŠ informācijas daļas priekšnieks Pulkvedis Fricis Celms-Celmiņš un Robežsardzes Ģenerālis Ludvigs Bolšteins izdara pašnāvību, protestējot pret valsts nodevību.
Vēlākās atziņas rāda, ka valdības argumenti par draudzēšanos ar PSRS, lai glābtu cilvēku dzīvības, ir veltīgi. Seko deportācijas, represijas, Otrais pasaules karš, atkal deportācijas un represijas. Latvija zaudē vairākus simtus tūkstošu gan nāvē, gan emigrējot. Vissāpīgāk – zaudē tieši spējīgākos. Inteliģenci, uzņēmīgos saimniekus un nacionālos, godprātīgos virsniekus un kareivjus.
Toties Somija izvēlas cīnīties. Arī pret viņiem ir milzīgs pārspēks un lieli zaudējumi, taču netiek zaudēts pats svarīgākais – valsts neatkarība. Papildus neatkarībai somi izcīna arī vēl kādu būtisku cīņu – viņi iegūst cieņu.
Turpmākie 50 gadi Latvijai un latviešiem ir kārtējā “progresīvajā” zīmē. Un ir nepieciešama dziesmotā revolūcija, lai atkal nostātos uz kājām. Piecdesmit gadi impērijā, kur visiem vienlīdzīgas ciešanas, Latvijai atnes 1990. gadus – mežonīgos rietumus, prihvatizāciju, organizēto noziedzību un arī sen kāroto brīvību. Tomēr šo juku laiku izmanto arī izveicīgie viltus pravieši. Jau pašās pirmajās vēlēšanās, piemēram, Helsinki-86 netiek pat pie 1% vēlētāju balsīm, toties par ministriem kļūst un politikā iesaistās gan čekisti, gan spiegi un izveicīgie, kuri saprot, ka uz jukām var nopelnīt naudu. PSRS “jaunās sabiedrības” iekoptā mentalitāte ir iedragājusi vismaz divas paaudzes.
Vēlēšanu gads un viltus pravieši
2022. gads ir vēlēšanu gads. Atkal solījumi, meli, krāpšana un “īstie tautas pārstāvji”. Nekas nemainās, ja nemaināmies mēs.
Jau vairākas pēdējās vēlēšanas ir bijušas tādas, kurās man “nav par ko balsot”.
Tie, kuri uzdodas aizstāvam nacionālās vērtības, kas man ir vistuvākās, pie pirmās izdevības brāļojas ar pretējo pusi, aizmuguriski saskaņojot, kā vieni svinēs vienus svētkus un kā otri citus. To mēru kandidāti pat izrādās visai draudzīgi ar pretējo nometni, tai skaitā izīrējot tās flagmanim māju Mežaparkā. Un “čakarē” savu uzticīgo, godprātīgo vēlētāju ar lētiem solījumiem un mūžīgo “mēs jau nevarējām”.
Tie, kas uzdodas par “jaunajiem kārtības pārstāvjiem”, patiesībā pārstāv tikai citus “vecās kārtības” pārstāvjus, kas agrāk bija opozīcijā. Turklāt abas šīs partijas samaitā visu, kam es ticu, tādējādi no saprāta idejām atbaidot arī vissaprātīgākos, nemaz nerunājot par tiem, kuri šaubās.
“Pozitīvo vēstījumu partijas” cenšas būt centrā un atrast zelta vidusceļu, taču to nīkulīgums vienā pusē un atklātais azartspēļu un krāsainais lobijs otrā pusē rada vien iespaidu par naudas interesēm. Tas nebūt vairs nav tikai iespaids kā, piemēram, Ķekavas gadījumā.
Kreisie un dažādi regresīvo partiju pārstāvji kā allaž naivuļi, bez dzīves pieredzes, ar pasaules mainītāju un “jauno sabiedrību” radītāju tieksmēm. Paši savas personīgās problēmas grib risināt, nevis mainot sevi, bet mainot sabiedrību: “Tā kā es eksistēju tad, kad tu sev nopelnīji zaļu cepuri, ir tikai godīgi, ka es šeit dabūju vismaz pusi no tavas daļas.”
Un tad vairāk vai mazāk vecie blēži ar jaunu piegājienu. Tas pats buldozers, tikai citā krāsā un formātā – katram un katrai pa viltotam smaidam, pa viltus solījumiem, par Latvijas uzmešanu katrā piegājienā un katra un katras pievilšanu. Un kuriem Latvija pavisam noteikti nav pirmajā vietā.
Un man kā drošības nozares pārstāvim it īpaši sāpīgi ir tas, ka tādi, kas mētājas ar nacionāliem lozungiem arī mudina draudzēties ar tiem, kas ir atklāti naidīgi pret mūsu valsti. Saucot pat – “Vajag draudzēties kā somiem!”, tikai Somi šo cieņu ir izcīnījuši ziemas karā, kamēr tādi kā šie saucēji – mūs nodotu pie pirmās izdevības kā 1939. gadā.
Ko darīt?
Pirmkārt, meklē tos, kas ir godprātīgi un nebaidās. Balso par sev tuvāko cilvēku saraksta vidū un apakšā. Tas būs tas, kurš būs pietiekoši spējīgs, lai izsistu vietu sarakstā, bet pēdējos 30 gados, visticamāk, nebūs bijis iesaistīts politbiznesā. Svītro ārā visus, kuri bijuši pie varas. Vara korumpē.
Otrkārt, pirms vēlies sakārtot pasauli, sakārto savu istabu. Nebaidies pieprasīt tikai pašu augstāko standartu pašam pret sevi, tādējādi tu neļausi viszemiskākajiem cilvēkiem noteikt tavu dzīvi. Nebaidies paļauties pats uz sevi, jo arī tad citi uz tevi varēs paļauties. Nebaidies būt drosmīgs un izrādīt spēku, jo mēs, latvieši, pēdējo 100 gadu laikā esam iemācījušies, ka SPĒKU CIENA.
P.S. Neesmu nevienā partijā un nekandidēšu vēlēšanās.
Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks,
Kas varmākiem skādi dar, nosaukts tiek grēks,
Par tiesnešiem. cienīti blēži sēž
Un “godīgi” ādu nost citiem plēš,
Un cienīgtēvs, zaglis, teic sprediķus:
“Tik pacieties, debesīs labāki būs!”Virs zemes nav laimes, tik zvēru pulks bļauj,
Viens otram iz mutes tie kumosu rauj,
Un priecīgs ikkatris, kad vēders tam pilns,
Kad bērni ir veseli, dzīvoklis silts.
Un glaimojot salkušie rakstnieki sauc:
“Cik praktiska tauta, tai cerību daudz!”Jā, cerību gan. Bet nosirmos laiks,
Eduards Veidenbaums
Vēl redzams būs strādnieku moku pilns vaigs,
Vēl liekēži slinkos un godīgi krāps,
Vēl ļaudis pēc debesu valstības slāps,
Zem kājām varmākas taisnību mīs,
Par kaujamiem lopiem vēl cilvēkus dzīs,
Un muļķīgas dzejas vēl dzejnieki kals
Un vaimanās paši, kad salks tie un sals.