Daudzi no Jums iespējams nezin, bet jau vairākus gadus sevi uzskatu par dievturi. Kaut agrāk esmu bijis kristietis, laikam ejot esmu šo svešzemju ticību nomainījis pret to, kas piedien man.
Latviešu tauta ir sena un bagāta ar savu kultūru, tradīcijām un vēsturi. Taču mūsdienu pasaulē daudzi latvieši ir zaudējuši savas saknes un identitāti, uzticoties svešām reliģijām un ideoloģijām.
Dievturība ir latviešu seno dievu un dabas kulta atjaunošana. Dievturība nav tikai reliģija, bet arī dzīvesveids, kas balstās uz cieņu pret dabu, tautu un sevi. Dievturība mums sniedz iespēju sajusties daļai no lielāka veseluma, kas savieno mūsu senčus, mūsu zemi un mūsu ticību garīgajam – dvēseliskajam.
Es neteiktu, ka esmu īpaši ticīgs pārdabiskiem spēkiem, taču kā jau minēju, dievturība priekš manis nav ticība Ūsiņam, Mārai, Laimai vai Dievam. Tā drīzāk ir gadu tūkstošos saglabājusies garīga apziņa par dabisko lietu kārtību ar kuru senie balti spējuši noteikt gan gada garumu un laika ritējumu (gadskārtas) gan iedibināt svarīgākos dzīves godus – Krustabas, kāzas, līdzināšanu un bēres.(ir arī citi).
Šajā piesātinātajā laikā tieši identitāte ir tā, kas ļauj savienoties ar saknēm un dzīt tās tālāk, tiekties pretī debesīm un pretoties vējiem.
Ozoli neliecas – tie lūzt.
Iedvesmai – Dievturu kāzas: